.

Custom Search

sestdiena, 2011. gada 5. februāris

Ekspresionisms




Vācu manta. Aptuveni tajā pat laikā, kad Fracijā uzsāka savas eksponēšanās aktivitātes fovisti, Vācijā dzima ekspresionsima kustība. Ekspresīva mākslas izteiksme, protams, nav nekāds jaunums makslas vēsturē. Pats jēdziens pēc savas būtības ir tik izplūdis un plašs, ka tuvojas bezjēdzībai. Vai varat iedomāties kādu konkrētu mākslinieku, kurš tā vai citādi nav domājis par sava darba ekspresivitāti? Lai tas būtu cik mierīgs būdams, arī tā miers var būt ekspresīvs līdzeklis savas filozofijas izpaušanai. Varbūt ir kas cits, ko te vairak varam apcerēt?



Jā, dumpis pret visu pastāvošo tiešām šajā laikā ir visaptveroša parādība Eiropā. Normāla parādība. Un ar šo faktu būtu jānodarbojas sociālpsihologiem vai astrologiem vai kādiem citiem lielo sociālo procesu pētniekiem. Mums interesē, kas interesants tieši vācu ekspresionistu idejāsViena no raksturīgām iezīmēm pirmās aktīvās grupas- „Tilts” vidū- tās mākslinieki nepārstāv mākslas akadēmijas oficiālo skolu. Tās aktīvais kodols ir saistīti ar arhitektūru un vienīgais- ar zinašanām arhitektūras mākslā, brīvajā un perspektīves zīmējumā, mākslas vēsturē. Šis fakts ļāva viņiem pārtraukt akadēmisko pēctecību un aizsākt jaunu koncepciju vācu glezniecībā. Tā ir pozīcija, kas ik pa brīžam kļūst aktuāla pasaules mākslas un stilu vēsturē.- Ja gribi būt oriģināls, tev jāstudē un jāapgūst mākslas amats pašmācībā. Mākslas akadēmija ir vieta, kur veidojās noteikta mākslinieku sabiedrība. Tāda kā partija, kuras iespējās ir atbalstīt vai neatbalstīt noteiktu mākslinieku radošo darbību. Ja mākslu studē ārpus akadēmijas, rēķinies, ka tev iekļūt mākslas tirgū būs grūtāk tikai tamdeļ, ka neesi attiecīgās partijas biedrs.


Vācu ekspresionisti mainīja prioritātes un no itāļu tradīciju studijām novērsās par labu pašmāju tradīciju studijām. Vācijā ari tas bija vispārējs process, kas viņu pašmāju filozofijā un garīgajās praksēs notika jau kādu laiku iepriekš, konstatējot, ka gadsimtiem ilgi vācieši bijuši tik lieli itāļu mākslas atdarinātāji, ka savējo ne tikai neizkopa, bet pat iznīcināja. Radās dumpis pret visu, kas nāca no Itālijas. Arī pret kristietismu. Galu galā šo procesu kulminēja vācu nacisms.




                                                                                                     Voldemārs Matvejs

Gan fovisti Francijā, gan ekspresionisti Vācijā interesējās par tā laika modes lietu- primitīvo mākslu. Sevišķi- Āfrikas etnisko kultūru, kuras artefaktus arvien vairāk šajā laikā ieveda Eiropā un formāli studēja, parādot, ka apbrīnojamus mākslas darbus var radīt cilvēki bez kādas akadēmiskās mākslas izglītības. Latvijā to darīja V.Matvejs. Šo modi mūzikā pārstāv džezs. 
Starp aktualitātēm Tilta grupas locekļi minēja Dīreru, Grīnevaldu un Lukasu Kranahu vecāko. Ko teikt par šo atlasi? Jā- Dīrers viens no pirmajiem lielajiem vācu itālistiem un tikai nosacīti ir vācu mākslas pārstāvis. Vienīgais, ko te varam pieminēt ir doma, kuru latviesu glezniecībā pārstāv Boriss Bērziņš, teikdams, ka skaistas sievietes nav vērts gleznot, viņas tā pat ir skaistas. Ir jāglezno neglītais un ar gleznas palīdzību, tam jāļauj justies skaistam.

Grīnevalds ir daudz specifiskāks. Te tiešām eksponējas vācu raksturs mākslā, kurš pat ļoti izteikti izpaudās sevišķi starpkaru posma ekspresionistu O.Dikss un G.Grosa darbos. Pēc būtības. Kas tieši? Nu paskatat 
Grīnevalda krucifiksētā Kristus koncepciju viņa altārgleznā- tas nav sterīlais, uzpucētais itāļu renesanses ideāltēls uz kuru skatoties bibliskā filozofija vispār vairs nešķiet būtiska, bet gan zināms narcisims, kurā mākslinieks vairāk demonstrē savu glezniecisko varēšanu, mazāk domā par to, kas tiek pateikts saturiski. Vai nav amorāli skatīties uz pie krusta piesistu cilvēku un teikt- cik skaisti?


Grīnevalds situāciju izmaina un te mēs drīzāk identificējamies ar saturisko pamtideju- ir nogalināts cilvēks un tas nevar būt skaisti nekad un nekādi. Un arī darbam, kas par to runā, ir jābūt briesmīgam kā šim nogalināšanas faktam.
Tilta grupas ietvaros šo attieksmi vēl nemanam. Zināmā mērā te vēl jūtama grupas locekļu jūgendstila arhitektu konceptuālais pamats- dekorativitāte un arī franču priekšgājēju estētisma iespaids.
Teiksim tā- francūži šajā laikā, lai arī saloni viņus raksturoja kā kaitīgus, tomēr palika savas glezniecības skolas ietvarā un ļoti elegantā franču stilā to turpināja. Vāciešu dumpis bija radikālāks. Tiltinieki bija arhitekti, bet otrās grupas- Zilā jātnieka biedri kaut kā vairāk „stūrēja” uz mūziku un tās simbolismu. Atkal prom no klasiskās glezniecības prakses. 


Zilā jātnieka galvenais ideologs Vasilijs Kandinskis pat nebija vācietis, bet gan krievs, kas varbūt palīdzēja nekļūt par vācu skolas turpinātāju. Bet viņa māksla ir mūzikas pārpilna. Pats viņš savas gleznas apzīmēja par skaņdarbiem krāsā vai krāsu simfonijām, kur katra krāsa bija savs mūzikas instruments un kopā- kā vesels orķestris. Zīmīgi, ka veidot krāsu mūziku šajā laikā mēģināja arī eksaktajās zinātnēs. Glezniecībā to redzēsim gan M.Čurļoņa darbos Lietuvā 


vai R.Pērles darbos te pat pie mums. 


Šis nosacītais simbolisms, atšķirīgi no Tilta grupas, palīdzēja kļūt abstraktākiem formā. Nu kā jau mūzikā tas raksturīgs.      
Starpkaru posma ekspresionisms ir samērā briesmīga parādība. Emocionālā rakstura dēļ. Un filozofiskā kocepta ziņā. Te ir izmainīts skatpunkts. Drīzāk austrumu mākslas stilā- tu neesi makslas darba vērotājs, bet gan iedzīvotājs- tev tur jādzīvo iekšā. Galvenā šī laika ekspresionistu tēma- karš un tā sekas. Un viss Grīnevalda šausmīgajā estētikā. (varbūt nedaudz tikai saskatāmas analoģijas ar Goijas kara šausmu grafikām vai Domjē darbiem) - Tur nekas nav skaists. 

                 Otto Dikss


              Otto Dikss

Viss, ieskaitot pašus darbus ir gandrīz patoloģiski briesmīgs. Galvenā doma- cilvēks ir kārs uz šausmu radišanu. To apliecina karš. Lai šo tieksmi apmierinātu, tā jādod ar mākslas palīdzību. Šaumas atskatījies izstāžu zāles kara šausmu seriālos, cilvēks neko tamlīdzīgu vairs negribēs redzēt reālajā dzīvē. 

                       Georgs Gross



Šo konceptu senākajā pasaulē varam sastapt antīkā Romas teātrī, vēlāk, tuvāk mūsidenām,- arī kino. Vai cilvēks atēdās? Tas lai paliek vēl atklāts jautājums.. Latvijā ko tamlīdzīgu mēģināja radīt Kārlis Padegs savos kara šausmām veltītajos darbos.

Kārlis Padegs

Kārlis Padegs


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana